10 gadus atpakaļ es apprecējos ar kanādieti un pārcēlos dzīvot uz bagāto valsti. Dzīvoju, audzinu bērnus un laiku pa laikam strādāju kino jomā
Esmu sajūsmā par dabu, laikapstākļiem un pieklājīgajiem cilvēkiem. Brīnos par mājokļu cenām. Es pastāstīšu par mītiem, kurus man ir izdevies vai nu atmaskot, vai apstiprināt, balstoties uz savu pieredzi.
Kanādā viss ir ļoti dārgi
Fakts. Dārgs ir gandrīz viss. Gan bērnudārzi, gan universitātes — šeit principā nav bezmaksas augstākās izglītības. Lai iegūtu stipendiju, kas spētu kaut daļēji segt mācību izmaksas, jābūt vismaz kā Šeldonam Kūperam. Es personīgi pazīstu cilvēkus, kuri izglītības kredītu maksāja tāpat kā hipotekāro aizdevumu — 15 gadus. Pēc mācībām nākamais lielākais izdevumu postenis ir mājoklis. Skaidrs, ka Vankūverā cenas ir daudz augstākas nekā Vinipegā (par to raksta Kanādas resurss CIC News, kurš min dārgākās pilsētas valstī īres ziņā).
Vienistabas dzīvokļa īre izmaksās apmēram 1272 Kanādas dolārus mēnesī, tas ir aptuveni 780 eiro. Pie īres jāpieskaita komunālie maksājumi, absurdā kārtā dārgs internets un mobilie sakari. Kopumā Britu Kolumbija, it īpaši tā sauktais Lielais Vankūvera reģions (Metro Vancouver), nav paredzēts vājajiem. Pat benzīns šeit ir dārgāks nekā Albertā — provincē, kas piegādā naftu visai valstij. Pat cenas par atsevišķu istabu liek samulst, kur nu vēl par veselu dzīvokli vai māju.
Iekļūt Kanādā ir ļoti grūti
Tas atkarīgs no tā, kam un kā. Ir vairāki imigrācijas ceļi. Pirmais un pats dārgākais — caur izglītību. Mana laba paziņa absolvēja Thompson River University, pēc tam atrada darbu savā specialitātē un varēja studenta vīzu nomainīt pret darba atļauju. Otrais un vispieejamākais variants — Express Entry. Ja izdodas savākt pietiekami daudz punktu (pēc speciālas sistēmas), var imigrēt kā pieprasīts speciālists.
Pretendentu ir daudz, tāpēc, lai iegūtu priekšrocības, ir vēlams zināt ne tikai angļu, bet arī franču valodu un vēl pirms ierašanās saņemt darba piedāvājumu — tas dod papildu punktus. Trešais, visilgākais ceļš — laulība ar Kanādas pilsoni. To nevar nosaukt par vieglu, bet tieši tādā veidā es pati nonācu Kanādā.
Neliela piezīme: pēc kāzām pilsonība neuzkrīt uz galvas kā pēkšņs sniegs Vankūverā. Vispirms jāreģistrē laulība, jātulko un jāapliecina dokumenti, jāiziet pārbaude. Tad jāgaida pastāvīgās uzturēšanās atļauja, un tikai pēc tam — pilsonība. Viss process aizņem 4–5 gadus.
Kāpēc patiesībā nevajadzētu atstāt veļas mazgājamās mašīnas durvis vaļā
Kanādā ir daudz aukstāks un sniegotāks nekā Latvijā
Pēc desmit gadiem “Ziemeļu Holivudā” es sāku sūdzēties, kad temperatūra nokrītas līdz nullei. Vietējie bieži jautā: “Kāpēc tev ir auksti, tu taču no Latvijas?” Es esmu no Latvijas laukiem. Ja es dzīvotu kaut kur Kamčatkā tad tā varētu teikt, man nebūtu nekādu pretenziju pret aukstumu — pat ja nonāktu Manitobā, kur ziemā temperatūra krītas līdz –40°C, bet ar vēju jūtama kā –50°C.
Manuprāt, Latvijas klimats kopumā ir līdzīgs Toronto klimatam. Bet ar Vankūveru salīdzināt ir grūtāk: te gan vasarā ir silts, gan ziemā nav auksts. Lielajā Vankūverā sniegs parasti uzsnieg reti — maksimums uz vienu vai divām nedēļām, un ātri nokūst. Taču, ja doties dziļāk provincē, piemēram, uz Kamloops, ziemas pasakas iespējamība ir daudz lielāka — tur gan snieg biežāk, gan temperatūra ir zemāka.
2021. gada decembris bija viens no vissniegotākajiem manā atmiņā.
Kanādieši ir traki uz hokeju
Fakts. Hokejs Kanādā nav tikai spēle — tā ir nacionāla lepnuma un kultūras daļa. Tajā spēlē visi: bērni un pieaugušie, vīrieši un sievietes. Skolās, universitātēs un pat birojos ir savas komandas. Gandrīz katrā ledus arēnā ir laiks ne tikai profesionāļiem, bet arī amatieriem. Vakaros un brīvdienās var viegli rezervēt ledu, lai izietu slidot ar draugiem vai ģimeni. Bez klasiskā hokeja Kanādā populāras ir arī citas variācijas — riteņhokejs, lauka hokejs un ringets — īpaši sieviešu spēle.
Lai hokeju padarītu pieejamāku, Kanādas uzņēmums Bauer izveidoja programmu First Shift. Par 300 Kanādas dolāriem bērns saņem pilnu ekipējuma komplektu un sešas nodarbības uz ledus. Ja jūsu bērns patiesi mīl hokeju un labi spēlē, tas var palīdzēt iestāties universitātē — spēcīgi spēlētāji bieži saņem izglītības stipendijas. (Vankūveras autobusi dienā, kad notika izšķirošā spēle pret Edmonton Oilers.)
Kanādieši ir neticami pieklājīgi
100%. Ja sastopat nepieklājīgu cilvēku, viņš, visticamāk, ir vai nu tūrists, vai nesen ieceļojis imigrants. Ar laiku visi sāk atvainoties par visu — par to, ka pagāja jums priekšā veikalā, kamēr jūs mierīgi skatījāt ievārījuma burkas, par to, ka vienkārši iegāja ar jums vienā liftā, vai pat par neparasti aukstu ziemu reģionā. Vai zemestrīci. Kanādā ir īpašs jēdziens — Canadian standoff. Tas ir brīdis, kad divi cilvēki vai divas mašīnas nevar izšķirties, kurš ies pirmais, jo abi bezgalīgi viens otram dod ceļu. Manuprāt, labāk tā, nekā lamāties rupji, jo nevarējāt izbraukt no pagalma.
Kanādiešiem nepatīk, kad viņus sauc par amerikāņiem
Liekas, ka abas nācijas dzīvo vienā kontinentā un runā vienā valodā, taču viņiem nepatīk salīdzināšana. No malas kanādieši izskatās kā amerikāņi — tikai ar bezmaksas palīdzību, stingriem likumiem un ieradumu atvainoties. Taču ir arī būtiskas atšķirības. Kultūra. Kad devos uz Sietlu, pamanīju, cik ļoti šī pilsēta atgādina Vankūveru: daba, arhitektūra, atrašanās pie okeāna. Tomēr ielās un uz ceļiem bija daudz atkritumu — vai nu slikta uzkopšana, vai arī cilvēki met kur pagadās.
Atšķirībā no vankūveriešiem, sietlieši vienmēr kaut kur steidzas un nemaz netaisās atvainoties. Ja kāds tevi aizskar ar somu vai elkoni — neviens neapstāsies. Tas nedaudz apbēdina. Politika. Pēc tam, kad Tramps ieviesa 25% muitas nodevu Kanādas importam, attiecības starp valstīm ievērojami atdzisa. Veikali sāka aicināt pircējus nepirkt amerikāņu preces (piemēram, kečupu, apelsīnu sulu un alkoholu) un dot priekšroku Kanādas produktiem. Tāpēc uz cenu zīmēm parādījās kļavas lapas simbols, kas norāda vietējo produkciju.
Vasarnīcā Olainē atradu melnu somu — atverot to, smaids man bija garantēts
Kļavu sīrups — pamats, ar to smaržo nauda
Pastāstīšu savu stāstu. Kad gatavojos doties no Latvijas uz Vankūveru, man vajadzēja samainīt eiro pret Kanādas dolāriem. Izdevīgākais valūtas maiņas punkts atradās pilsētas centrā — dīvainā kārtā kādā kažokādu veikala pagrabā (tāda kā luksusa pagrīde). Veikalā bija silti un smaržoja pēc mammas kažoka apmales. Ceļš uz valūtas maiņu bija gluži kā ieeja Nārnijā — caur drēbju pakaramiem ar mēteļiem un mantijām.
Apmaiņā pret nelielu kaudzīti nedaudz saburzītu eiro man iedeva paku pilnīgi gludu, plastmasīgu banknošu, kā no spēles “Monopols”. Bet pats interesantākais — jaunās simtdolāru banknotes smaržoja pēc kļavu sīrupa. Kanādas valdība šo baumu stingri noliedz. Tomēr es neesmu vienīgā, kurai tā šķiet. Es ticu teorijai: ja tev šķiet, tad tev nešķiet.
Visi Kanādā runā angliski un franču valodā
Kanādā ir divas oficiālās valodas — angļu un franču. Franču valodā runā Kvebekā, Ņūbransvikā un Jukonā, kā arī tie, kas strādā valsts iestādēs, lai vecumdienās nodrošinātu sev labu pensiju. Vankūverā, kas pazīstams arī kā “Gonkūvera”, pēc angļu valodas populārākās ir ķīniešu valoda (mandarīnu dialekts — 21%, kantoniešu — 18%) un pandžabu valoda — 19%.
Visās provincēs ir īpašas skolas ar padziļinātu franču valodas apguvi. Mani bērni mācās vienā no šādām skolām. Tiek uzskatīts, ka šo skolu mācību programmas līdzinās privātskolu līmenim. Parasti, ja vecāki bērnus sūta uz šādām “iegremdēšanās” skolām (French immersion), viņi jau pārvalda divas valodas, tāpēc franču valodas apguve kā trešā viņiem nesagādā lielas grūtības. Spriežu pēc savas pieredzes.
Palikušas gan vēl pāris ļoti interesantas lietas, kas tev būtu jāzina, ja vēlies apmeklēt kaut kad Kanādu!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
